Par to, kas pietrūkst, kad it kā nekam nevajadzētu pietrūkt

Šodien ļoti strādāju, ļoti noguru un beigās piedzēros. Ne jau aiz tā, ka riebj savs darbs, kā tas parasti mēdz būt vidējam parastajam latvietim, drīzāk tieši otrādi, piedzēros tāpēc, ka mīlu savu darbu ļoti stipri, vairāk par sevi pašu.

Bet не суть важно, kā saka, runa ir par to, ka man patīk tā vienkārši šad tad ņemt un piedzerties. Patīk taisīt pa kādam jaunam tetovējumam šad tad. Patīk pīpēt zāli šad tad. Nu un kas? Es tik un tā esmu lielisks draugs, priekšzīmīga darbiniece savā uzņēmumā, perfekta mīļotā savam īpašajam cilvēkam, mīļa meita un māsa saviem tuvajiem cilvēkiem.

Es nekādā ziņā neesmu reliģioza, tomēr apzinos, ka kaut kādam augstākam spēkam ir jāpastāv, un (viņš zina) katru dienu atkal no jauna esmu viņam pateicīga par visu un visiem, kas ir manā dzīvē... Tomēr, tomēr. Velk atpakaļ tas melnais un ne melnais, bet melnais. Jā, vajadzēja iet cauri ellei un atpakaļ, lai nonāktu līdz tam, kas ir pašlaik un saprastu, ka laba, vienkārša, mierīga, saticīga un laimīga dzīve tomēr ir mazliet garlaicīga. 

Vajag, un viss.
Galvenais, atceries biļeti rīt nopirkt. Kad tur tulpes ziedēs un nebūs tik auksti kā pagājšreiz bija.

Izlasīt šo katru rītu pamostoties un katru vakaru pirms miega

Sakiet cilvēkiem, ka jūs viņus mīlat. Sakiet to biežāk, cik bieži vien varat.
Sakiet, ka mīlat, pat ja ir grūti, pat ja nevarat saņemties, pat ja jūtaties tāpēc neveikli vai baidāties kļūt smieklīgs. Pietiek baidīties.
Sakiet, ka mīlat, pat ja zināt, ka neatbildēs ar to pašu, vienalga, sakiet.
Sakiet sev, ka mīlat, neļaujiet sev to aizmirst. Katru dienu. Tas ir šausmīgi, ārkārtīgi, neizsakāmi svarīgi.
Pasaulē ir tik nepiedodami maz mīlestības, ka ikviens "mīlu" ir no svara.

Katru dienu. Es jūs lūdzu.

Par cilvēku neizmērojamo stulbumu domājot

Šis ieraksts nav par politiku. Un tajā pašā laikā mazliet ir, katrā ziņā ir ietekmējies no tā, kas pašlaik notiek pasaulē un ko nav iespējams palaist garām pat tad, ja ziņas nelasa/neklausās.

Ienāca prātā, kādas lietas mums māca un, kas vēl svarīgāk, nemāca skolā.

Vispār šonedēļ jau ne pirmo reizi - pirmā reize bija, kad vienā no šīsziemas pirmajiem ļoti, ļoti sniegotajiem rītiem braucu uz darbu (labi, ka ne es biju pie stūres) un skatījos, cik kājāmgājēji katastrofāli nezina elementāras lietas par uzvedību uz ceļa. Šoreiz nokaitināja skriešana pāri netīrītam, slidenam ceļam (ok, uz gājēju pārējas, bet tāpat - vadītājs var nepagūt nobremzēt! Vai arī, ja ir tumšs un/vai līst/snieg, gājēju var vienkārši nepamanīt vai pamanīt pārāk vēlu), nepaskatoties apkārt un nepārliecinoties, ka ir droši tā darīt. Nedod dievs, tu tādam idiotam uzbrauc virsū. Ne jau nu idiots būs tas, kurš skaitīsies vainīgs.

Otrā reize, protams, šodien ap desmitiem, kad pasaulei tika oficiāli paziņots, kas būs ASV prezidents turpmākos 4 gadus.
[klusuma brīdis]
Kāpēc skolā nemāca, kā (īsi sakot) apieties ar valsti? Atceros, divpadsmitajā klasē bija priekšmets Politika un tiesības, kur virspusēji tika aplūkota valsts iekārta, kas no kā sastāv, ka ir tāda Saeima, ka ir tāds Ministru kabinets... un tas arī apmēram viss. Kāpēc cilvēkiem jau kopš bērnības nemāca, kā pieņemt lēmumu, par ko balsot vēlēšanās? Kāpēc nemāca, kādas sekas var būt lēmumiem, kurus pieņem vēlētāji? Kāpēc netiek analizēta situācija, kas konkrētā brīdī ir Latvijas (Eiropas, pasaules, nav svarīgi) politikā? Kāpēc joprojām tiek turpināts kultivēt sabiedrībā padomjlaiku domāšanu, ka "mana balss jau tāpat neko nenosaka, kāda jēga balsot etc."? Jā, kādreiz, kad bija tikai viena, komunistiskā, partija, tā tiešām bija. Mūsu valsts pašreizējā iekārta teorētiski atļauj to mainīt, bet praktiski sabiedrība (gan vēlētāji, gan kandidāti) joprojām dzīvo ar politisko pārliecību, kas bija aktuāla okupācijas laikā. Un, pats galvenais, kāpēc cilvēkos jau kopš bērnības netiek rosināta interese par politiku?

Cik vēl breksitiem un trampiem ir jānotiek ar pasauli, lai kāds par to beidzot sāktu domāt?

Bilde

Bilde