Vispirms — par grāmatām.
Izlasīju visapkārt izdaudzināto un ieteikto Vladislava Todorova romānu "Dzifts", kas, citējot Dienu, ir "ievērojams sociālisma melnā detektīva, roman noir žanra paraugs ar postmodernas hibriditātes elementiem".
Nezinu, gan jau vaina ir manī, bet es šo darbu par šedevru, maigi izsakoties, neuzskatu. Drīzāk pat varu teikt, ka bija nepatīkami to lasīt. Kāpēc? Pirmkārt (varbūt tā ir autora vaina, varbūt viņš domāja, ka tādējādi piešķir tekstam īpašu noskaņu, tomēr man kā lasītājai tas ārkārtīgi traucēja un Mansarda korektoru vietā es pilnīgi noteikti to būtu labojusi kā kļūdu), tekstā nemitīgi tika jaukti laiki, tādā izpratnē, ka vienā teikumā tiek stāstīts par notikumiem te pagātnes, te nākotnes, te atkal — tagadnes formā. Šķiet, tā ir kļūda, kas raksturīga ikvienam rakstniekam-iesācējam, tomēr parasti tā tiek izskausta jau pamatskolas pirmajās klasēs. Bet labi, tas vēl būtu gramatiskas dabas sīkums. Otrkārt, tīri sižetiski darbs bija... pliekans. Purkšķu un dzērāju joki (ok, krimināl-... Bet tik un tā) romānā — ar ko tādu saskāros pirmo reizi. Izlasot šo darbu, iespaids palika mazliet līdzīgs kā pēc mūsu pašu Viļa Lācīša (žanra ziņā diezgan atšķirīgā, taču noskaņas un tēlu raksturojuma ziņā līdzvērtīgā) garstāsta "Stroika ar skatu uz Londonu" izlasīšanas. Lielas cerības, draņķīga pēcgarša.
Tālāk — arī par grāmatu, un te jau ienāk politika.
Jau seeeen biju manījusi Edvarda Lūkasa grāmatu "Jaunais Aukstais karš", bet kaut kā biju par to piemirsusi. Tagad, ņemot vērā ārprātu, ko Krievija rīko Ukrainā, šķiet, pienācis īstais laiks to beidzot izlasīt. Grāmata izdota 2008. gadā, un savā ziņā to var uzskatīt par novecojušu, tomēr tā tik un tā ir saistoša lasāmviela, kuru vēl vērtīgāku padara apstāklis, ka autors nav pasīvs vērotājs no tālienes, bet gan ilgus gadus dzīvojis tepat — gan Tallinā, gan Viļņā, kā arī tas, ka šī grāmata vis nav Orvela stilā rakstīta daiļliteratūra, to drīzāk var traktēt kā zinātnisku pētījumu.
Protams, ir tikai likumsakarīgi, ka šāda tipa darbi tiek tulkoti latviski un izdoti Latvijā, un man, atzīšos (es zinu, ka ne man vienīgajai), ir emocionāli smagi tos lasīt, jo — mēs jau to visu zinām, redzam un saprotam, šī traģiskā parodija par valsti ir mums kaimiņos. Šī un šim līdzīgu darbu mērķauditorija ir pasīvie rietumnieki — eiropieši un amerikāņi —, kuri, kārtojot jebkāda tipa attiecības ar Krieviju, mēģina to darīt kā ar līdzvērtīgu partneri un atsakās saprast, ka Krievija nav un nekad nebūs tiem līdzvērtīga. Krievijas un Rietumu vērtības ir fundamentāli atšķirīgas, un pašreizējā tirāniskā vara šīs atšķirības mērķtiecīgi kultivē, audzinot noslēgtu, ksenofobisku, trulu, iebiedētu sabiedrību, kas tiek maldināta kā par savu un citu valstu vēsturi, tā par politiku un citiem sociāli svarīgiem jautājumiem.
Rietumi nesaprot, ka daudzas lietas, kas ir absolūti neiedomājamas normālā pasaulē, Krievijā ir pašsaprotamas (kaut vai, salīdzinot Vācijas attieksmi pret Hitleru un Krievijas attieksmi pret Ļeņinu vai Staļinu), un varam tikai pateikties mūsdienu informācijas laikmetam, kas padara Krievijas fašistiskās aktivitātes daudz redzamākas pasaulei nekā pirms desmit un divdesmit gadiem — piemēram, redzot aculiecinieku tvītotās bildes, kas apliecina, ka Ukrainā sirojošo separātistu ieroči, pārtika, ekipējums tiek piegādāts no Krievijas armijas krājumiem, tikai visnaivākais cilvēks vairs ticēs, ka tas notiek bez Kremļa ziņas. Tāpat arī pasaule redz, ar cik idiotiskiem līdzekļiem Krievija cenšas propagandēt savu ideoloģiju (protams, jau atkal — spriežot pēc sevis, jo nozombētā krievu sabiedrība šādiem murgiem, ja tos klāstītu Putins, noticētu bez ierunām), piemēram, šorīt manīju "reportāžu" par to, ka Ukrainas armija Slovjanskā it kā esot piesitusi krustā trīsgadīgu bērnu un viņa māti piesējusi pie tanka un braukājusi riņķī pa pilsētas centrālo laukumu.
Tā ka — brīdis, kad Rietumi beidzot sāks apzināties realitāti, ir tikai laika jautājums. Vienīgi — cik daudz cilvēkiem vēl būs jācieš no Krievijas tirānijas, līdz tas beidzot notiks? Minētajā Lūkasa grāmatā tiek pieminēta Krima, kurā dzīvojošos krievvalodīgos (līdzīgi kā kādreiz darīja Hitlers, piemēram, Sudetijā) Putins varētu izmantot kā ieganstu tās okupācijai — un mūsdienās tas jau ir noticis. Ir pašsaprotami, ka Baltijas valstis baidās būt nākamās, un tā nav nekāda "paranoja", kā to ciniski sauc ar Krieviju ekonomiski saistītās Rietumu valstis.
Bilde un bilde
Nupat pabeidzu lasīt Sandro Veronēzi "Pagātnes spēku".
