Šoreiz par... debesīm. Un manu briesmīgi sačakarēto dienas režīmu - es pat nezinu, kā tas gadījās, bet nu jau vairākas dienas eju gulēt ap 3 naktī un mostos, kad nu mostos - ap vienpadsmitiem, divpadsmitiem. Stingri apņēmos to mainīt. Uzliku modinātāju uz septiņiem, bet būsim jau reāli - piecēlos ap pusdeviņiem.
Taču tas bija to vērts, jo DEBESIS! Debesis šorīt ir brīnišķīgā krāsā, zilas, zilas, zilas, un ar laškrāsas mākoņiem! Un gaisma ārā tāda... zināt to īpašo, dzeltenīgo toni, kas piemīt mūsu vecāku jaunībsdienu (jebšu, modīgāk, vintage) bildēm?
Un ja nu tāds skaistums ir bijis katru rītu, un katru rītu es viņu esmu cūciski nogulējusi?!
Ja tā padomā, traki.
 |
| Labrīt! :) |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru