Esmu nepatīkami pārsteigta.
Rodas iespaids, ka esmu tāds staigājošs depresijas kamols, kas to vien dara kā cepas un čīkst, un pīkst par savu sūdīgo studiju jomas izvēli, par priekšmetiem, par eksāmenu un citu norišu organizāciju augstskolā, par Ziemassvētkiem pat neaizmirstot pačīkstēt, cik ļoti tie riebjas. Kaut kāds vāks. Es taču tāda neesmu! Pilnīgi kauns, ka cilvēkiem šāds iespaids par mani, visticamāk, ir radies. Nēn vispār jau mani sevišķi nesatrauc, ko par mani kāds domā, bet tāpat.
Nē, nē, ar mani viss ir kārtībā. Jā, es nejūtos pilnībā apmierināta ar savu nākotnes profesijas izvēli, bet es tomēr cenšos un daru, kas vien ir manos spēkos, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenus un iegūtu iespēju studēt tālāk. Nav taču zvanīts, ka man būs jāstrādā IT visu dzīvi, turklāt šajā jomā patiesi ir daudz jo daudz darbu, ko darīt pat tādam dummy kā es. Realitātē pat ir tā, ka veselā lērumā amatu cilvēki sēž (un, protams, līdz ar to saņem arī labās IT algas), vispār nesaprazdami, kāpēc viņi tur sēž. Tā ka es ticu, ka man ir cerības, ha.
Un tagad jau par eksāmeniem arī tik ļoti vairs nesatraucos. Izraudājos, izārdījos pāris dienas, izbēdājos... un pēc tam sāku vien mācīties. Kur gan es liktos?
Tā ka jāsaka vien sev - chin up, man. Un, galvenais, jānotic.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru