Šodien beidzot uzšuvu aizkarus. Melna samta, tieši kā jau sen biju plānojusi, kā jau sen bija iegādāti un nogūluši skapja stūrī, iepakoti līdz vēlākam. Divi melni un vieni zeltaini spīdīgi. Sēžu uz grīdas (jo galda man nav tik stingra, kas spētu noturēt vecāsmātes labo, melno šujmašīnu), blakus murrā kaķis, gandrīz tikpat melns kā zem adatas zūdošais samts, un jūtos labi. Vienkārši labi. Mierīgi, mājās.
Ir sajūta, ka caur manām rokām šovakar izplūduši nevis trīs divmetrīgi aizkari, bet neaptverami daudz, kilometriem vēsi glāstošā samta, ka samts mani ieskauj, ka pilna istaba ar kārtu kārtām melna un zeltaina samta. Patīk. Varētu patiešām tā kādreiz, iemest tukšā istabā samtu, lai tas sagulstas, kur vien atrod vietu. Es varētu paciemoties šajā istabā, un samts mani uzcienātu ar tēju, tik personisks viņš man šķiet.
Šujmašīna man arī ir īpaša. Ne tikai ar to, ka melna, spīdīga kā flamenko dejotājas kurpītes, un rotāta ar jūgendstilīgiem ziediem, bet ar to, ka omīte viņu iegādājās, kad gatavojās laist pasaulē manu mammīti. Es mīlu to šujmašīnu, un es mīlu šo vakaru ar samtu, samtu, samtu. Un beidzot mans dzīvoklis ir mana personīgā kastīte, nevis skatlogs kaimiņiem no pretējās mājas. Beidzot ir priecīgi.
 |
| Te viņas abas - Kaņepe un Šujmašīna. Jā, un Viņš, Samts, uzgriezis muguru. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru