Samta vakars

Šodien beidzot uzšuvu aizkarus. Melna samta, tieši kā jau sen biju plānojusi, kā jau sen bija iegādāti un nogūluši skapja stūrī, iepakoti līdz vēlākam. Divi melni un vieni zeltaini spīdīgi. Sēžu uz grīdas (jo galda man nav tik stingra, kas spētu noturēt vecāsmātes labo, melno šujmašīnu), blakus murrā kaķis, gandrīz tikpat melns kā zem adatas zūdošais samts, un jūtos labi. Vienkārši labi. Mierīgi, mājās. 

Ir sajūta, ka caur manām rokām šovakar izplūduši nevis trīs divmetrīgi aizkari, bet neaptverami daudz, kilometriem vēsi glāstošā samta, ka samts mani ieskauj, ka pilna istaba ar kārtu kārtām melna un zeltaina samta. Patīk. Varētu patiešām tā kādreiz, iemest tukšā istabā samtu, lai tas sagulstas, kur vien atrod vietu. Es varētu paciemoties šajā istabā, un samts mani uzcienātu ar tēju, tik personisks viņš man šķiet. 

Šujmašīna man arī ir īpaša. Ne tikai ar to, ka melna, spīdīga kā flamenko dejotājas kurpītes, un rotāta ar jūgendstilīgiem ziediem, bet ar to, ka omīte viņu iegādājās, kad gatavojās laist pasaulē manu mammīti. Es mīlu to šujmašīnu, un es mīlu šo vakaru ar samtu, samtu, samtu. Un beidzot mans dzīvoklis ir mana personīgā kastīte, nevis skatlogs kaimiņiem no pretējās mājas. Beidzot ir priecīgi.

Te viņas abas - Kaņepe un Šujmašīna. Jā, un Viņš, Samts, uzgriezis muguru.

Why so serious

Šodien, tā teikt, paskatījos uz sevi no malas. Ne konkrēti uz sevi (un šodien labāk uz sevi neskatīties, visu dienu esmu mājās un mācos, mati neķemmēti, acis aizpampušas, kājās trennuškas un tādā garā), bet uz savu blogu, uz tiem ierakstiem, kas parādās, kad atver to vaļā un nespiež uz tālāk vedošajām podziņām.

Esmu nepatīkami pārsteigta.

Rodas iespaids, ka esmu tāds staigājošs depresijas kamols, kas to vien dara kā cepas un  čīkst, un pīkst par savu sūdīgo studiju jomas izvēli, par priekšmetiem, par eksāmenu un citu norišu organizāciju augstskolā, par Ziemassvētkiem pat neaizmirstot pačīkstēt, cik ļoti tie riebjas. Kaut kāds vāks. Es taču tāda neesmu! Pilnīgi kauns, ka cilvēkiem šāds iespaids par mani, visticamāk, ir radies. Nēn vispār jau mani sevišķi nesatrauc, ko par mani kāds domā, bet tāpat.

Nē, nē, ar mani viss ir kārtībā. Jā, es nejūtos pilnībā apmierināta ar savu nākotnes profesijas izvēli, bet es tomēr cenšos un daru, kas vien ir manos spēkos, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenus un iegūtu iespēju studēt tālāk. Nav taču zvanīts, ka man būs jāstrādā IT visu dzīvi, turklāt šajā jomā patiesi ir daudz jo daudz darbu, ko darīt pat tādam dummy kā es. Realitātē pat ir tā, ka veselā lērumā amatu cilvēki sēž (un, protams, līdz ar to saņem arī labās IT algas), vispār nesaprazdami, kāpēc viņi tur sēž. Tā ka es ticu, ka man ir cerības, ha.
Un tagad jau par eksāmeniem arī tik ļoti vairs nesatraucos. Izraudājos, izārdījos pāris dienas, izbēdājos... un pēc tam sāku vien mācīties. Kur gan es liktos?

Tā ka jāsaka vien sev - chin up, man. Un, galvenais, jānotic.

Bilde