Par informāciju un dezinformāciju

"Mēs dzīvojam informācijas laikmetā" - absolūti visi ir dzirdējuši šo frāzi. No vienas puses, jā - informācijas ir šausmīgi daudz. No otras puses, jo viņas ir vairāk, jo - paradoksāli, es zinu - grūtāk ir, viņā balstoties, pieņemt lēmumu, tāpēc ka viedokļu ir abnormāli daudz, un pa kādam patiesības graudam bieži atrodas diametrāli pretējos. 

Iepriekš jau rakstīju, ka pārsvarā ar bērnu saistītās dienišķās neskaidrības cenšos risināt internetā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka - nav autoritātes, kam uzticos un varētu ņemt par paraugu. Tagad, kad meitai ir jau bez 5 minūtēm pusgads, varu droši teikt - arī šis pēdējais informatīvais bastions ir kritis. Varu ieteikt topošajiem vecākiem nemaz netērēt enerģiju, meklējot internetā, piemēram, "kā palīdzēt bērnam aizmigt" vai "dot vai nedot knupi" un simt septiņdesmit deviņas citas lietas, kuras vajadzēs uzzināt, bet pajautāt nebūs kam. Jūs izlasīsiet kaudžu kaudzes (sākotnēji no viena avota nākuša un tad n reizes pārrakstīta mazliet citiem vārdiem) teksta, un beigās vienmēr, garantēju, absolūti vienmēr, nonāksiet pie 2 secinājumiem: 1) все дети индивидуальны; 2) перетерпите. Tāpēc netērējiet laiku, vienkārši ticiet savam čujam. Vienmēr. Pat ja internetā rakstīts, ka ir Kategoriski Aizliegts, piemēram, ļaut bērnam aizmigt pie krūts. Vai barot ar karoti, apsēdinātu sev klēpī. Nu un tā tālāk, you name it.

Tāds mazliet garš ievads sanāca, gribēju uzrakstīt - tā kā visi bērni ir individuāli - pati sev par to, kas jāņem vērā, dodoties ar savu bērnu braucienā ar mašīnu. Bet, godīgi sakot, izkrita no prāta :D viss, atskaitot to, ka labāk doties ceļā, kad viņa ir tikko pamodusies, vēlams arī kaut kad nesen paēdusi. Bija mums reiz tāds brīnišķīgs laiks, kad meita mašīnā gulēja. Tagad puslīdz mierīgi sēž krēslā maksimums, 15 minūtes. Un varbūt manā vietā runā, kā tur parasti saka, prolaktīns, bet, kad arī grabuļi un multenes vairs nespēj noturēt viņu tajā nolādētajā sēdeklītī, es labāk - kādas šausmas!!! - paņemu viņu klēpī braucošā mašīnā nekā ļauju iet bojā savām un sevišķi vīra pēdējām nervu šūnām. Jā, es zinu, ka "tā taču nedrīkst!". Bet, ja mūs kādreiz apturēs vīri formastērpos un teiks, ka "tā taču nedrīkst!", es laipni uzaicināšu viņus iekāpt mašīnā un nobraukt kaut kilometru ar blakus raudošu bērnu. I fucking dare you.

Par to, kas rakstīts sīkajā drukā

Šis nav mammas blogs par to, kā ir būt par mammu un par visādām mammu lietām priekš citām mammām. Šī ir vieta, kur šad tad pierakstu savas domas par viskautko, un, tā kā pati pirms kāda laika pirmo reizi kļuvu par mammu, tad - kāds pārsteigums - daudz rakstu par to šeit. Kad viņa paaugsies un dzīve nostāsies +- atpakaļ (jā, jā, es zinu, ka tā, kā bija pirms tam, nebūs vairs nekad) iepriekšējās sliedēs, es labošos.

Es uztraucos, jo mans bērns diennaktī noguļ ne vairāk kā 14 stundas un katru rītu mostas ap pieciem, citreiz četriem. Citreiz trijiem.
Es uztraucos, jo mans bērns parasti neēd ilgāk par 5 minūtēm.
Es uztraucos, jo mans bērns katru mēnesi pieņemas svarā mazāk par 500 gramiem.
Es uztraucos, jo mans bērns katru reizi raud, kad lieku viņu gulēt, un mostas pēc 40 minūtēm.
Es uztraucos, kad mans bērns raud, un es nesaprotu, kāpēc.

Es baidos, ka esmu slikta mamma.

Rakstīts, ka bērniem viņas vecumā jāguļ 15 stundas (ja tavs guļ mazāk, viņš saņem par maz miega - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka jāguļ līdz septiņiem (ja tavs ceļas agrāk, viņš ātri pārgurst - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka jāēd vismaz 15 minūtes (ja tavs ēd īsāku laiku, viņš netiek līdz treknajam pienam - tu esi slikta mamma). Rakstīts, ka 500 grami mēnesī ir absolūti zemākais pieļaujamais svara pieaugums (ja tavs pieņemas mazāk, tu nejēdz viņu barot - esi slikta mamma, dod ātrāk maisījumu!!!). Rakstīts, ka bērnam jāprot aizmigt patstāvīgi un dienas miedziņus gulēt pa 1.5 - 2.5 stundām (ja tavs raud un drīz pamostas, tu neproti palīdzēt viņam atslābināties - esi slikta mamma). Rakstīts, ka mammai jāatšķir visas balsis, kādās raud viņas bērns, un jāzina, ko nozīmē katra no tām (ja tu neatšķir, tātad tev pie kājas tava bērna vajadzības - tu esi slikta mamma).

Ja ir brīži, kad tevi kaitina tas, ka jau 40 minūtes nespēj nolikt viņu gulēt, kaut gan viņa ir acīmredzami nogurusi. Vai arī tas, ka viņa neņem krūti, kaut arī acīmredzami grib ēst. Vai tas, ka tev jau atkal jāceļas ar pirmo gaismu.

Tu. Esi. Slikta. Mamma.

Labas mammas nekad nejūtas bezspēcīgas, nekad nav nogurušas, viņu bērni vienmēr ir labi paēduši un guļ pēc pulksteņa. Labām mammām bērni nekad neraud, jo viņas māk nolasīt, kas bērniem vajadzīgs, vēl pirms viņi paši to ir sapratuši. Labas mammas nekad neraud.

Kas, kas? Prieks par to, ka esmu mamma? Nē nē, tas domāts tikai labajām mammām. Tādām kā es domāti tikai uztraukumi par to, ka nav tā, kā rakstīts.