Tā sagadījās, ka manas mājas manos laukos, kur pagāja visa mana bērnība, kādus gadus bija palikušas tukšas. Precīzāk, viņās ik pa laikam dzīvoja visādi sveši cilvēki, ar kuriem bija noruna - ejiet, dzīvojiet, lai tās mājas tukšas nepaliek. Jo visi taču zina, kas notiek ar lauku mājām, kuras paliek tukšas. Viņas ir gluži kā cilvēki, sajūtas nevienam nevajadzīgas un aiziet bojā.
Atnāca, padzīvoja, aizgāja, atnāca, padzīvoja, aizgāja cits pēc cita, kāds vienkārši prom, kāds pavisam - prom no šīs pasaules.
Izrādās, kopš aizgāja pēdējie, ir jau pagājis bīstami ilgs laiks. Aizbraucu uz turieni pirms nedēļas, pagalmā pļava, ap mājām nātres pāri galvai, priekšnamam trūkst pāris stikli. Un, iespējams, pirms kādiem mēnešiem man būtu bijis varbūt ne gluži vienalga, bet katrā ziņā es noteikti caurām naktīm nekaltu plānus, ko lai iesāk, kā lai izglābj. Bet tagad jūtu, ka vajag, vienkārši vajag, un pēkšņi ir tik daudz spēka, ko šim uzdevumam veltīt. Jo man drīz būs, ko uz turieni aizvest, kam parādīt tās mājas, tos laukus, rasu no rītiem, ābeļdārzu, stārķus, visu, visu, visu. Palaist basām kājām, lai skrien, lai kokos kāpj, lai aug un lai zina, no kurienes nāk.
Un plāni kaļas - paši! Un es zinu, viss būs labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru