Ļoti ilgu laiku man likās, ka (ļoti vispārināti) depresija - tas ir kruta. Ka tie cilvēki, kas daudz smaida un priecājas par dzīvi absolūti pilnīgi noteikti visi kā viens ir kaut kādi sekli, stulbi deģenerāti un pilnīgi idioti. Un otrādi, ka pastāvīga nomāktība ir augsta intelekta pazīme. Ka "apzinoties, cik smaga ir dzīve šajā nežēlīgajā un netaisnīgajā pasaulē, cilvēks taču nemaz nespēj būt laimīgs. Par ko gan te priecāties?!"
Kaut kāda maza daļiņa manis joprojām tā uzskata, jo patiešām ir gana daudz cilvēku, kuru prāta spējas nav pietiekamas, lai apzinātos, cik iespaidīga padarīšana ir pasaule, kurā viņi dzīvo. Tomēr beidzot es spēju saprast, ka prieks - tā nav idiotisma pazīme. Droši vien senāk es gluži vienkārši nekad nebiju bijusi pa īstam laimīga, vai arī manī vēl bija palicis tas bērnišķīgais emogotu "dzīve ir ciešanas" uzskats. Nezinu. Bet no sirds priecājos, ka esmu spējīga no sirds priecāties. Par katru jaunu dienu, pat ja tā kādreiz nav līdz galam izdevusies. Par mīļotajiem cilvēkiem, kuri man ir apkārt. Par darbu un, vēl svarīgāk, par atpūtu. Reāli visapkārt ir kaudzēm lietu, par kurām priecāties, un man žēl, ka tik daudzi cilvēki nav spējīgi tās saskatīt. Mokās un domā, ka ir baigi kruti un pārāki par citiem, gluži kā es kādreiz domāju :)
Atkal jau šausmīgi nopietns ievads diezgan nenopietnai tēmai - pirms dažām dienām kaut kā uzdūros radio Naba 2017. gada labāko dziesmu simtniekam. Paklausījos dažas no sākumgala un diezgan stipri aplauzos. Viena vienīga depresija! Protams, ne viss, bet daudzas dziesmas bija nu tik šausmīgi sērīgas... Sviestā taču var saiet, ja katru dienu klausās kaut ko tādu! Nezinu, varbūt citiem mūzika tik ļoti neiespaido noskaņojumu kā man, bet es tiešām negribētu ikdienā klausīties bēru ansambļa repertuāru.
Bet nav arī tā, ka pilnīgi viss slikti - pirmo reizi paklausījos Blanck Mass projektu, iepatikās. Mēģināšu uzmanīgi iet tālāk cauri sarakstam, varbūt atrodas vēl kaut kas, no kā nenāk raudiens :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru