Viedās pamācības nākotnes ceļojumiem

Nupat atgriezāmies no sen plānota un gaidīta ceļojuma uz Itāliju (iespējams, par to, cik ļoti vīlāmies šajā valstī un cilvēkos, taps atsevišķs ieraksts). Jau sēžot taksī uz lidostu, piefiksējām pāris lietas, kuras bijām aizmirsuši paņemt/izdarīt, un tajā brīdī sapratām, ka vajag kaut kur uzrakstīt visu to pieredzi, kas paspējusi, regulāri ceļojot, iekrāties.

1. Paņemt selfie stick - šī kā reiz bija pirmā aizmirstā lieta. Un tiek aizmirsta jau kārtējo reizi, tāpēc mājās pašlaik mētājas vismaz kādi 2-3, jo pēc tam svešajā valstī tiek nopirkti.
2. Braucot ar čemodānu, pie iekāpšanas pārjautāt, vai viņš jau ir lidmašīnā. Un ja nav, tad lūgt, lai uz karstām pēdām meklē - lidojot uz Lisabonu caur Londonu, pārsēšanās laiks bija apmēram 2-3 stundas. Acīmredzot tas bija par maz, lai visi čemodāni tiktu pārkrāmēti no vienas lidmašīnas nākamajā, rezultātā pirmās 2 dienas Portugālē nācās pavadīt - burtiski - ar to, kas mugurā. Gudrību par pajautāšanu lidostas rūķīšiem mums iemācīja kundze, kuras viesnīcā mēs dzīvojām un kura palīdzēja pazaudētajām mantām ātrāk nokļūt pie mums.
3. Pirms ievākties, paskatīties neighbourhood. Vai ir veikali, kur paēst, vai nav maskačka - šī bija diezgan sāpīga pieredze, kad ar savu mīļo mašīnīti braucām mājās no Horvātijas un palikām pa nakti Polijā (iespējams, pilsētā Katowice, lāga neatceros). Braukts visu dienu no agra rīta, nogurums nenormāls, ēst gribas kā suņiem. On the go meklēju bukingā, kur palikt, pēc bildēm izskatījās foršs hostelītis. Izrādījās kaut kāda barakām līdzīga māja, kurā bez mums dzīvoja vēl bariņš celtnieku. Kur paēst - nebija, veikalu apkārt - nebija (īstenībā - nekā nebija, tikai kaut kādas pamestas rūpnīcas, garāžas un noliktavas). Īsumā par rajonu - no rīta nebūtu baigais pārsteigums, ja mašīna stāvētu uz ķieģeļiem. Bija jau tik vēls, nervi čupā un spēka tik maz, ka palikām turpat. Viss it kā beidzās labi, bet to vietu es neaizmirsīšu nekad.
4. Palasīt, kas ar parkingu/transportu - nu, šis tā kā būtu loģiski. Kiprā, piemēram, (it kā nepietiktu ar to, ka brauc pa kreiso pusi) var uzlikt sodu, ja noparkojies ielas pretējā pusē - pretēji kustībai. Paldies dievam, negadījās, bet zināt zinājām. 
5. Ja kavējas flight, pabrīdināt visus iespējamos cilvēkus, lai nepaliktu bez mašīnas vai mājas - kavējās lidmašīna, tāpēc Milānā ieradāmies par pusstundu vēlāk, nekā bijām norādījuši "Estimated time of arrival" lauciņā, ņemot mašīnu. Rezultātā auto īres kantoris paziņoja - sorry, nepabrīdinājāt, nokavējāt, paši vainīgi, jūsu mašīnas nav. Vai nu ņemiet lielāku (par 15 eiro dienā dārgāku), vai ejiet prom. Labi, ka īrējām nevis konkrēti no šiem draņķiem, bet caur rentalcars.com - pusstundas laikā, zvanot nonstopā no diviem telefoniem (svētdienas vakars, Itālija...) viņus izdevās sazvanīt, pastāstīt situāciju un dabūt mašīnu no citas firmas (un arī lētāk, tā kā mums taisīja jaunu rezervāciju on short notice), bet vienalga nepatīkami. Plus, ievērojot šo pašu punktu, nācās brīdināt dzīvokļa saimniekus, ka būsim stipri vēlāk, nekā bija runāts.
6. Siltas drēbes (pat ja liekas ka točna nevajdzēs) - Portugālē es biju ļoooti priecīga, ka biju paņēmusi līdzi ādas jaku. Tur vispār izrādījās stipri vēsāks, nekā bijām gaidījuši, gan gaiss, gan ūdens. Vakaros bija padsmit grādi, tās, šķiet, bija jūnija beigas. Itālijā savukārt siroju pa veikaliem, meklēdama džinsenes, jo ar šortiem/garām plānām auduma biksēm rītos bija vēsi.
7. Labāk paņemt vairāk drēbes nekā par maz - iespējams, šis punkts nederēs visiem, bet es parasti ņemu ļoti maz mantu, domājot "gan jau pietiks" un "labāk atstāšu vietu somā, kaut ko interesantu mājās atvedīšu". Parasti arī pietiek, bet pēdējā ceļojumā mazliet radās sajūta, ka varēju paņemt šo to, kas būtu noderējis. Saistīts nākamais punkts:
8. Halāts, maika vai kas cits, ko pa māju nēsāt. Sevišķi, ja dzīvojam kopā ar vēl kādu - likās, ka mājas/guļamās drēbes īpaši nevajadzēs, bet vajadzēja gan :)
9. Sāls cukurs tēja kafija veļas pulveris - parasti dzīvojam apartamentos, nevis viesnīcās. Diemžēl ne visi ir aprīkoti ar visu nepieciešamo, tāpēc ir nācies pakām vien pirkt iepriekšminētās lietas. Nav jau tā, ka žēl būtu atstāt - bet kāpēc to darīt, ja var nedarīt?
10. Paņemt līdzi ko ēdamu lidmašīnā/uzreiz pēc lidojuma - kad pirmo reizi dzirdēju lūgumu pagatavot sviestmaizes lidojumam, likās - pf, priekš kam. Bet tomēr pagatavoju un priecājos, ka paklausīju! Nezinu, vai tā bijis vienmēr, vai tikai pēdējos pāris gados to esmu pamanījusi, bet bads man ļoti stipri bojā noskaņojumu, tāpēc vienmēr cenšos turēt pa rokai kaut ko ēdamu (un tikai nevajag man teikt, ka lidmašīnā taču arī dod ēst. Tas, ko tur dod, nav ēdiens)
11. Pajautāt saimniekiem/sameklēt laicīgi, kur izmest atkritumus - it kā sīkums, bet tomēr labāk to noskaidrot laicīgi, nevis tad, kad šis jautājums kļūst sāpīgs :)
12. Vairāki naudas avoti - uz šo pati savas aizmāršības dēļ nesen ieberzos, aizmirstot izņemt naudu pirms ceļojuma. Rezultātā paliku badā, tāpēc ka mana vienīgā (nupat pieteicos savā bankā uz kredītkarti kā reiz šādiem gadījumiem!) debetkarte nenostrādāja. Wifi viņiem, redz, neesot. Labi vēl, ka tā bija picērija-zabegalovka ielas malā, nevis pēcapmaksas ēdūzis, a to nāktos traukus mazgāt :D

Ik pa laikam palasu līdzīga tipa rakstiņus, pēdējais laikam bija delfos, bet manis nosauktās lietas tur nemēdz būt (par sava ēdiena, tajā skaitā tējas/kafijas, ņemšanu līdzi vispār lasīju pretējo - ka to nevajagot darīt :D ). Katrā ziņā pēc katra ceļojuma rodas jauni kopsavilkumi un secinājumi - kas bija forši un ko nākamreiz darīsim citādāk :)

Ko lasīt, ko lūrēt

Wow, gandrīz pusgadu nekas nav rakstīts. Nu nekas.
Šodien īsi, lai pašai neaizmirstas, cik ļoti patīk.

Pirmkārt, vakar beidzot noskatījos filmu. Ilgi atliku, jo solījās būt šausmīgi drūma, un man kaut kā pēdējā laikā gribas pēc iespējas vairāk sargāt sevi no visādām mākslīgi/-ām drūmām lietām. Three Billboards Outside Ebbing, Missouri saucas, un varu pateikt īsi: ārkārtīgi patika. Ir ļoti maz filmu, kuras man patīk, un tādu, kuras ārkārtīgi patīk, ir vēl mazāk. Sirsnīga, mazliet smieklīga (no visām lietām to, ka būs smieklīga, ot vispār negaidīju), un it nemaz neatstāj drūmu noskaņu, kaut gan smagāku tēmu filmai grūti iedomāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka uz patiesiem notikumiem.

Otrkārt, Friends beidzās, Supernatural arī jau iet pēdējās pāris sezonas, vajadzēja atrast jaunu seriāliņu vakariem. Sen jau bija atrasts, bet nebija iesākts. Iesāku, ļoooti aizrāvos. Mindhunters. Ievelkošs, kā jau labam seriālam vajag būt. Un tik stilīgie septiņdesmitie, tās viņu skaistās mašīnas <3

Treškārt, turpinot psihopātu tēmu haha, viena no iespaidīgākajām pēdējā laikā izlasītajām grāmatām, The Minds of Billy Milligan by Daniel Keyes. Aizraujošāka, nekā gaidīju.
Un vēl - ja gribat, metiet uz mani akmeņus, bet Stīvens Kings ir pamatīgi pārvērtēts. Ok, Misery bija laba, spriedze un tā, bet viss pārējais, kas līdz šim ir lasīts... ne pārāk. Sižeta līnija vienmēr tik paredzama. Varbūt es lasu nepareizās grāmatas (Carrie; Pet Sematary; Rose Madder; Secret Window, Secret Garden; The Shining)?

Neklausieties mūziku, kas jums liek justies slikti!

Ļoti ilgu laiku man likās, ka (ļoti vispārināti) depresija - tas ir kruta. Ka tie cilvēki, kas daudz smaida un priecājas par dzīvi absolūti pilnīgi noteikti visi kā viens ir kaut kādi sekli, stulbi deģenerāti un pilnīgi idioti. Un otrādi, ka pastāvīga nomāktība ir augsta intelekta pazīme. Ka "apzinoties, cik smaga ir dzīve šajā nežēlīgajā un netaisnīgajā pasaulē, cilvēks taču nemaz nespēj būt laimīgs. Par ko gan te priecāties?!"

Kaut kāda maza daļiņa manis joprojām tā uzskata, jo patiešām ir gana daudz cilvēku, kuru prāta spējas nav pietiekamas, lai apzinātos, cik iespaidīga padarīšana ir pasaule, kurā viņi dzīvo. Tomēr beidzot es spēju saprast, ka prieks - tā nav idiotisma pazīme. Droši vien senāk es gluži vienkārši nekad nebiju bijusi pa īstam laimīga, vai arī manī vēl bija palicis tas bērnišķīgais emogotu "dzīve ir ciešanas" uzskats. Nezinu. Bet no sirds priecājos, ka esmu spējīga no sirds priecāties. Par katru jaunu dienu, pat ja tā kādreiz nav līdz galam izdevusies. Par mīļotajiem cilvēkiem, kuri man ir apkārt. Par darbu un, vēl svarīgāk, par atpūtu. Reāli visapkārt ir kaudzēm lietu, par kurām priecāties, un man žēl, ka tik daudzi cilvēki nav spējīgi tās saskatīt. Mokās un domā, ka ir baigi kruti un pārāki par citiem, gluži kā es kādreiz domāju :)

Atkal jau šausmīgi nopietns ievads diezgan nenopietnai tēmai - pirms dažām dienām kaut kā uzdūros radio Naba 2017. gada labāko dziesmu simtniekam. Paklausījos dažas no sākumgala un diezgan stipri aplauzos. Viena vienīga depresija! Protams, ne viss, bet daudzas dziesmas bija nu tik šausmīgi sērīgas... Sviestā taču var saiet, ja katru dienu klausās kaut ko tādu! Nezinu, varbūt citiem mūzika tik ļoti neiespaido noskaņojumu kā man, bet es tiešām negribētu ikdienā klausīties bēru ansambļa repertuāru.

Bet nav arī tā, ka pilnīgi viss slikti - pirmo reizi paklausījos Blanck Mass projektu, iepatikās. Mēģināšu uzmanīgi iet tālāk cauri sarakstam, varbūt atrodas vēl kaut kas, no kā nenāk raudiens :D