На обратной стороне луны

Pāris dienas pabraukājot apkārt mašīnā (jā, man beidzot ir pašai sava mašīnīte, turklāt absolūti superīga!!! Prieks neizsakāms, tāpēc es pat nemēģināšu izteikt, tāpat nesanāks  :) ), kurai (nu jā, ir viens mazs trūkumiņš) nestrādā rādžiņš, sanāk sailgoties pēc labas mūzikas.
Ir viena grupa, kuru nebiju klausījusies jau gadiem. Droši vien tāpēc, ka tas laiks jau sen pagājis, kad šī mūzika bija tik piederīga kā gaiss, ko elpot. Piestāvēja tas viss kādreiz, bet vairs ne. Tomēr mūzika joprojām ir laba, un nu es to uztveru mazliet citādi. No Odesas, Flёur. Skaista, skaista. Gotiska, bet ne melnuma nozīmē, bet romantikas un smalkuma. Un, izrādās, pa šo laiku ir saradies viskautkas jauns un nedzirdēts. Ļoti patīk.

Viss ir labi

Pēdējā laikā nākas šausmīgi daudz un ilgi strādāt. Tik daudz un tik ilgi, ka, atnākot mājās, negribas neko, neko. Un nemoku sevi, negatavoju vakariņas, nemazgāju grīdu, kaut gan droši vien vajadzētu.

Tā vietā pagatavoju sev piparmētru tēju milzīgā krūzē, tai klāt uznašķēju pašas vārītu ievārījumu (dīvaināko, kādu jebkad esmu gatavojusi, upeņu-persiku ar tumšo šokolādi un Rīgas melno balzāmu — ja interesē, varu padalīties ar recepti  ;) ) un lasu Annu Kareņinu. Un jūtos labi — par spīti nepagatavotām vakariņām un neizmazgātai grīdai.

Novēlu jums arī atrast laiku sev! Tas jums ir nepieciešams vairāk, nekā jums šķiet.

Bilde