Šoreiz par mūzikām. Par vilšanos mūzikās, vienu pēc otras. Diemžēl mēs dzīvojam laikmetā, kad kvalitatīvu mūziku radīt cilvēki vairs nespēj/nevēlas/neuzskata par vajadzīgu. Tā vietā cits pēc cita tiek izspiesti aizvien jauni un jauni... Paši zināt, kas. Lūdzu, nedomājiet, ka šis ir kārtējais, atvainojos par izteicienu, visu un visus nodirsošais bloga ieraksts. Šī sāpe manī, un esmu simtprocentīgi droša, ne manī vien, gruzd jau labu laiku.
Nākamais, ko teikšu, droši vien arī izklausīsies kaut kā snobiski, bet šad tad es jūtos stipri vecāka, nekā esmu. Mani neinteresē visas tās lietas, ko patērē mani vienaudži: klubi, dzerstiņi, popsa un tādā garā. Godīgi sakot, es pat īsti nezinu, kas viņiem skaitās modīgi. Bet, runājot par mūziku, manā aktīvi klausāmo albumu plauktiņā neatradīsiet praktiski neko, kas tapis pēdējo... nu, septiņu, astoņu gadu laikā. Ar dažiem maziem izņēmumiem, kā Skyforger vai Frailty. Bet tā, kopumā - nu nav, nav jaunas un klausāmas mūzikas. Metallica, Placebo, Rammstein, My Dying Bride, mūsu pašu Dzelzs Vilks... Pat jaunais Iron Maiden man tomēr bija tā ne visai, nez, varbūt vienkārši atklausījos.
Pēdējā laika lielākā vilšanās bija Nine Inch Nails, viņu jaunais albums Hesitation Marks, kurš oficiāli iznāk pēc dažām dienām, 3.septembrī, bet jau ir noklausāms... Trūkst vārdu. Labi, varbūt esmu aprobežota un nespēju saskatīt daili autotjūnētajā un izteikti, khm, pozitīvajā jaunajā NIN skanējumā, bet... Diemžēl izskatās, ka Trents aizgājis pa komerciālo taciņu. Ak, vilšanās, vilšanās.
Nē, es saprotu, saprotu, problēma ir manī, es vienkārši esmu ieciklējusies uz to, kā skan manas iecienītās grupas, un nespēju viņiem piedot vēlmi eksperimentēt un izmēģināt jaunas lietas. My bad. Bet jūs paklausieties paši un sapratīsiet, par ko es runāju. Ja reiz vis-die-hard-īgākais NIN fans, kāds vispār iedomājams un kurš praktiski neko citu kā vien viņus neklausās, nosauc šo albumu lakoniski un konkrēti - par sūdu - tad ko tur lai piebilst.
Lai kaut kā atsvaidzinātu šo drūmo un depresīvo ierakstu, vēlos paslavēt ilggadējos malačus Depeche Mode. Viņu jaunais veikums Delta Machine, kas iznāca šī gada martā (līdz ar to atļaujos to ierindot pie jaunajiem albumiem), ir vienkārši lielisks, noskaņa tāda... hipnotizējoši valdzinoša, es pat teiktu, DM neraksturīgi tumša. Ierastais gaumīgais, elektroniskais tuctucs mijas ar džeza noskaņām, te atskan blūzīgi toņi, brīžiem ieskanas kaut kas Kraftwerk-īgs.
Skaisti. Ja cilvēce tomēr spēj radīt skaistu mūziku, tai vēl ir cerība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru