Šodien esmu Rēzeknē. Esmu braukusi šurp un atpakaļ, nu jau varu teikt, neskaitāmas reizes, bet šī ir pirmā, kad ņēmu līdzi savu uzticamo draugu riteni. Forša bija iekāpšana - tiek padots vilciens, es uzkrāmēju plecos ne pārāk vieglo mugursomu, sāku mēģināt celt ričuku pa nenormāli augstajiem vilciena pakāpieniem... un pēkšņi nez no kurienes uzrodas onkulītis ar izsaucienu "pag, es tev palīdzēšu!" un es pat nevienu aci pamirkšķināt nepagūstu, kā mans draugs jau ir iekāpis vilcienā un gaida mani. Jauki, nevarēju vien pateikties izpalīdzīgajam onkulītim. Ārā tikt gan nebija tik vienkārši, bet tomēr vienkāršāk, nekā biju domājusi.
Bet vispār runa nav par riteņiem un vilcieniem. Pašlaik, kad rakstu šos vārdus, pulkstenis rāda mazliet pāri pusvieniem naktī, esmu nupat atgriezusies no ciemošanās pie tēta (rakstu notepad'ā, jo Interneta te, protams, nav, un Jūs šos vārdus lasāt, kad esmu atradusi šajā pilsētā iespēju bezvadiski pieslēgties tīmeklim un tie ir iepeistoti tur, kur jūs tos lasāt), esmu atrāvusi vaļā visus iespējamos logus, lai justu naksnīgu caurvēju uz sejas... un ārā pilnā skaļumā sisina sienāži! Pilsētā! Tas ir tik ārkārtīgi forši, ka man pat negribas iet gulēt, kaut gan šodien daudz kas izdarīts un būtu tā kā laiks. Sienāži! Neticami. Es varētu palikt te dzīvot. Dzīvot un klausīties sienāžus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru