Es patiešām biju aizmirsusi, ko nozīmē atpūsties...

...vai arī varbūt nekad nebiju zinājusi. Atpūsties nozīmē neplānot, nestresot un neārdīties. Par visu, gan par sīkumiem, gan par lielām lietām. Atpūsties nozīmē izbaudīt mirkli, bet patiešām izbaudīt, izjust un apzināties, ka šis mirklis ir skaists, nevis "izbaudīt mirkli" kā saldējuma vai tējas reklāmā. Atpūsties nozīmē darīt, kas ienāk prātā, nevis iepriekš saplānotas, obligātas un neizbēgamas pienākuma lietas.
Es beidzot, beidzot atpūšos. Beidzot. Droši vien jau neesmu vienīgā, kas kaut kā automātiski un neapzināti gaida kaut ko sliktu pēc tam, kad ir noticis kaut kas labs. Tad, ja notiek baigie prieki, ilgi un stipri priecāties nav īsti ieteicams, jo sliktais, kas agri vai vēlu sekos šim labajam, būs proporcionāli slikts tam, cik ļoti tu priecājies, kad tev ir labi. Es zinu, tas ir tā neracionāli un māņticīgi, bet tas ir, kā jau teicu, automātiski. Tad nu par šīm brīvdienām, kuras es tik intensīvi izbaudu un par kurām tik ļoti priecājos, man arī sākumā ienāca prātā doma "neaizraujies, pēc tam būs slikti!", bet es viņu spītīgi atmetu un nolēmu, ka šoreiz ir otrādi - es universitātē, sesijā un arī pēc tam, mājās, biju tik ļoti nogurusi un nomocījusies, ka šīs brīvdienas ir proporcionālās sekas šim posmam. Neļaušu savai māņticībai sagandēt prieku!

Un prieki man ir, un kā vēl. Jau sen, sen nebiju ciemojusies laukos. Ciemojusies vietā, kur nodzīvoju piecpadsmit gadus, visu bērnību un vēl mazliet. Un AK KUNGS, cik tur ir superīgi! Perfekti apstākļi sevis mīlēšanai. Fantastisks miers, harmonija ar sevi, dabu, gaisu, smaržām, skaistumu un klusumu. Un, nē, ekskluzīvas nav lietas, ko sekli un truli ļautiņi uzskata par tādām, dārgas mantas, mašīnas, pulksteņus un tamlīdzīgus krāmus. Ekskluzīva ir iespēja vienkārši gulēt zālē, just saules siltumu uz kailas ādas, skatīties, kā nepārspējami zilās, zilās, zilās debesīs rāmi peld mākoņi un nedomāt. Vienkārši nedomāt neko, neshēmot, neplānot, neuztraukties, atslābināties. Es pieļauju, ka ir cilvēki, kas to pat nespēj iedomāties. Līdz šīm brīvdienām man arī laikam tas būtu bijis sarežģīti, iedomāties, kā tas ir - pilnīgi atslēgties. Kad no tevis neko neprasa, kad tev ļauj nesatraukties un mierīgi būt.

Šī ir burvīgākā vasara, kas man jebkad bijusi. Es mīlu Latviju, mīlu savus laukus, mīlu vasaru, siltumu, peldes vēsā ūdenī, kad paliek karsti, ugunskurus vakaros un nogurumu pēc piepildītas dienas. Es mīlu dzīvot.

Sienāži pilsētā

Šodien esmu Rēzeknē. Esmu braukusi šurp un atpakaļ, nu jau varu teikt, neskaitāmas reizes, bet šī ir pirmā, kad ņēmu līdzi savu uzticamo draugu riteni. Forša bija iekāpšana - tiek padots vilciens, es uzkrāmēju plecos ne pārāk vieglo mugursomu, sāku mēģināt celt ričuku pa nenormāli augstajiem vilciena pakāpieniem... un pēkšņi nez no kurienes uzrodas onkulītis ar izsaucienu "pag, es tev palīdzēšu!" un es pat nevienu aci pamirkšķināt nepagūstu, kā mans draugs jau ir iekāpis vilcienā un gaida mani. Jauki, nevarēju vien pateikties izpalīdzīgajam onkulītim. Ārā tikt gan nebija tik vienkārši, bet tomēr vienkāršāk, nekā biju domājusi.

Bet vispār runa nav par riteņiem un vilcieniem. Pašlaik, kad rakstu šos vārdus, pulkstenis rāda mazliet pāri pusvieniem naktī, esmu nupat atgriezusies no ciemošanās pie tēta (rakstu notepad'ā, jo Interneta te, protams, nav, un Jūs šos vārdus lasāt, kad esmu atradusi šajā pilsētā iespēju bezvadiski pieslēgties tīmeklim un tie ir iepeistoti tur, kur jūs tos lasāt), esmu atrāvusi vaļā visus iespējamos logus, lai justu naksnīgu caurvēju uz sejas... un ārā pilnā skaļumā sisina sienāži! Pilsētā! Tas ir tik ārkārtīgi forši, ka man pat negribas iet gulēt, kaut gan šodien daudz kas izdarīts un būtu tā kā laiks. Sienāži! Neticami. Es varētu palikt te dzīvot. Dzīvot un klausīties sienāžus.