Kādā sakarā metāls? Šādā, un turpat arī bērnība. Kaut arī laikā, kad notika lietas, par kurām stāsta grāmata, es biju vēl pavisam maziņa, lasot tik un tā sajutos tik tuva tai videi, tam laikam. Varētu domāt, ka tas ir tāds universāls, visi taču kādu brīdi ir bijuši pusaudža ādā, bet - nejau nu visi tolaik bijuši metālisti. Jā, manā kļūšanas par tādu un vides un, galvenais, mūzikas iepazīšanas periodā daudzas lietas jau bija mainījušās, es jau biju pa pusei Interneta laikmeta bērns, un mums vairs nebija jāslapstās Biķernieku mežā, lai dabūtu kārotus mūzikas ierakstus - kasetēs, protams, viens albums vienā, cits - otrā pusē. Un tomēr, tās sajūtas, biedriskums, piederība, galu galā neizbēgamā pārtapšana no kārtīgas teicamnieces tādā dīvainā, melnā radījumā, par kuru šausminās, cits klusāk, cits atklātāk, skolotāji, vecāki un arī pavisam neiesaistītas personas (kā šodien atceros, reiz tramvajā iekāpa veca čigāniete un, ieraudzījusi mani, no pirkstiem saimprovizētu, pret mani pavērstu krustu sev priekšā turēdama, fiksi aizvirzījās uz vagona otru galu. Man jau toreiz tas likās smieklīgi) - viss tik pazīstams. Tiesa gan, savu teicamnieces statusu, par spīti mūzikas gaumes un dzīvesstila maiņai, es pamanījos nepazaudēt.
Laiks ir pagājis, ilgs laiks, nu jau teju desmit gadi, kopš es apzinos sevi kā metālisti. Ne tik ilgs laiks - kopš tā no skata to nevar pateikt, nestaigāju apkārt, apkārusies ar dzelžiem, ādām un citiem grabuļiem. Izaugu, bija arī tāds laiks, kad tie visi bija obligāti atribūti, bez tā metālists tā kā neskaitījās īsts metālists. Sevišķi, ja metālists bija meitene. Tomēr iekšēji metāla kultūru un mūziku es neesmu nodevusi. Mazliet saskumdināja, lasot Joņeva grāmatu - vai arī es tāda kādreiz kļūšu, vai man arī reiz neko vairs neizteiks mūzika, ko pašlaik klausos, koncerti, kultūra? Vai tas nozīmē pieaugt?... Lasot smieklīgā pašapmierinātībā nodomāju, ka es, atšķirībā no grāmatas autora, esmu riktīgi true, man tā nebija modes lieta, bet dzīvesveids (labi, varbūt tajā dzīves periodā, par kuru rakstīts grāmatā, bija no svara arī modīguma aspekts, bet tas jau sen ir pagājis, aiznesot sev līdzi spaiku aproces, milzīgos zābakus, garo ādas mēteli un citas stillietas), kas nepāriet, kad ir izaugts no vecuma, kurā svarīgas modes lietas. Jā, man vēl nav 35 gadi un vēl labu laiku nebūs, bet arī tad, kad būs - esmu droša, manā dzīvē joprojām skanēs metāls.
Bet grāmatu - grāmatu (to eksemplāru, kuru šodien izlasīju, atradu - visai pārsteidzoši - universitātes bibliotēkā) jau nopirku. Nu kā, mīļi, par bērnību taču! Patiešām no sirds iesaku izlasīt. Nezinu, vai sapratīs tie, kam pašlaik ir dažpadsmit, bet tie, kas drusku vecāki, gan. Sevišķi tādi, kas ir metālisti vai vismaz ir piedzīvojuši metāla periodu. Izlasīju vakardienas laikā, mazliet palika arī šodienai, knapi varēju nosēdēt lekcijā, tik ļoti gribējās kaut vai turpat auditorijā izķeksēt no somas un lasīt, un izlasīt līdz galam. Mīļš, sirsnīgs un ārkārtīgi aizkustinošs darbs. Un izglītojošs arī - tiem, kas nav pieredzējuši labāko no tajā stāstītā.
 |
| Pat vāks grāmatai tik ļoti true, black metal noskaņās. Awwwww :) |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru