Ja pasver to nenormālo informācijas apjomu, kas katru dienu iziet cauri mūsu uztverošo, analizējošo un lemjošo orgānu sistēmai, pilnīgi dulls var palikt. Ārkārtīgi, ārkārtīgi daudz. Lielākā daļa, protams, mēsli, tas, kas, khm, krīt acīs visvairāk, spilgtas, krāsainas un, nedo' dies', vēl mirgojošas reklāmas, trula un apnicīga mūzika sabiedriskajā transportā vai, kas jau skumjāk, caur plānajām sienām no kaimiņu dzīvokļa, idiotiski un debilizējoši raksti visādos kasjauns'os un tēvēnetos un tamlīdzīgi. Un tomēr visā šajā gūzmā šad tad ik pa laikam gadās, ka iekrīt acī vai rokā, vai vēl kaut kur, pēc nepieciešamības, kaut kas interesants, prātīgs, smieklīgs, oriģināls vai jebkādā citā veidā noderīgs, un tad gribas saglabāt, lai neaizmirstas un nepazūd.
Tāds garš ievads sanāca vienai mazai bildei, kas tieši kā reiz pieder pie augstākminētajiem. Pie smieklīgā, es tiešām sasmējos. Šis ir tas gadījums, kad tu sākumā smejies, tad padomā mazliet un saproti, bāc, bet tā jau arī ir. Un tad vairs nav jautri. Bet bilde vienalga forša, domāju, ka jāieliek te, citiem arī. Un arī man lai nepazūd.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru