Kā lietderīgi pavadīt laiku, kas vēl nav nosists

Šonedēļ brīvlaiks. Man ar brīvlaikiem ir tāda ķibelīte - es viņus vienmēr vienkārši notriecu. Bezjēdzīgi. Un tad dusmojos uz sevi par to, un viss vienmēr beidzas tā ne pārāk.
Bija pagājušas jau divas dienas no brīvdienu nedēļas, un es jau jutu to pielavāmies, to izniekotā laika sajūtu. Un šodien - es pat īsti nepiefiksēju, kā - atradu sev jaunu nodarbi - documentaries! Nesaprotu, kur es biju ātrāk, es pat nenojautu, ka dokumentālās filmas var būt tik aizraujošas un par tik plašu tēmu loku. Manas favorītes ir kanāla BBC veidotās, viņiem ir tāds labs stils, bet, protams, ne viņiem vienīgajiem - ir kaudžu kaudzēm skatāmā materiāla, un es pat mazliet sāku bažīties, kas notiks, kad atkal sāksies lekcijas, ņemot vērā manu defaulto motivācijas trūkumu mācīties...

Šodien noskatījos 3 filmas par savu mīļoto jūgendstilu - Parīzē, Vīnē un Lielbritānijas pilsētās. Lieliskākais, ko vismaz man izdodas iegūt no dokumentālo filmu skatīšanās, ir daudzveidība - tā ir ne vien iespēja uzzināt lērumu jaunas informācijas par interesējošām lietām, bet tās arī ļoti iedvesmo. Filmas vidū uznāca tik degoša vēlme arī pašai īstenot kaut ko radošu, ka nevarēju nosēdēt un uztaisīju sev maziņu fotosesiju.

...Un šovakar mans noskaņojums ir daudz labāks nekā, var teikt, drusciņ izniekotajā vakardienā.

Dokumentālās filmas sniegtās iedvesmas rezultāts,
iemiesots manā necilajā personā :)

Rūgtās patiesības

Ja pasver to nenormālo informācijas apjomu, kas katru dienu iziet cauri mūsu uztverošo, analizējošo un lemjošo orgānu sistēmai, pilnīgi dulls var palikt. Ārkārtīgi, ārkārtīgi daudz. Lielākā daļa, protams, mēsli, tas, kas, khm, krīt acīs visvairāk, spilgtas, krāsainas un, nedo' dies', vēl mirgojošas reklāmas, trula un apnicīga mūzika sabiedriskajā transportā vai, kas jau skumjāk, caur plānajām sienām no kaimiņu dzīvokļa, idiotiski un debilizējoši raksti visādos kasjauns'os un tēvēnetos un tamlīdzīgi. Un tomēr visā šajā gūzmā šad tad ik pa laikam gadās, ka iekrīt acī vai rokā, vai vēl kaut kur, pēc nepieciešamības, kaut kas interesants, prātīgs, smieklīgs, oriģināls vai jebkādā citā veidā noderīgs, un tad gribas saglabāt, lai neaizmirstas un nepazūd. 

Tāds garš ievads sanāca vienai mazai bildei, kas tieši kā reiz pieder pie augstākminētajiem. Pie smieklīgā, es tiešām sasmējos. Šis ir tas gadījums, kad tu sākumā smejies, tad padomā mazliet un saproti, bāc, bet tā jau arī ir. Un tad vairs nav jautri. Bet bilde vienalga forša, domāju, ka jāieliek te, citiem arī. Un arī man lai nepazūd. 

Bilde, kā jau parasti