Nu, sūdīgi

Kādu laiku nerakstījās te. Gan tāpēc, ka laika nav in general (nav jau arī pašlaik, vienkārši iestājās bezspēks un bezcerība, might as well do something instead of doing nothing at all), gan tāpēc, ka vispār nekā nav. Brūnā strīpa laikam. 

Šobrīd vairāk nekā jebkad satraucos par studijām, domāju, kur bļin es vispār esmu iepērusies, ko es te daru?... Tāpēc, ka SESIJA nāk. Var teikt, ka pirmā īstā un nopietnā (kāds ierēks par mani, sak, ko tu te cepies), bet viss būtu daudz vienkāršāk, ja es būtu pareizajā vietā, pareizajā jomā. Bet man kaut kā ir jānokārto ap septiņiem eksāmeniem par tēmu, kas tā īsti nesaista un par ko es neko tā īsti daudz nezinu... Jā, jā, pati vainīga, ka iestājos, es zinu. Bet tāpat. Njā, un ko gan es darīju visus tos četrus mēnešus? Hvz.

Ieslīgstot sīkumos, viena lieta, kas man šķiet absolūti idiotiska manas augstskolas organizācijā - visos - VISOS - priekšmetos, izņemot algebru, ir mutvārdu eksāmeni. Bļāviens, kas mēs, kaut kādi politologi vai filozofi esam, ka mums jāmāk ūdeni liet un neko citu?! Datoriķim jāmāk izdarīt lietas, nevis muldēt par viņām (ok, ok, es jau, protams, arī neapgalvoju, ka es kaut ko baigi varu izdarīt, ha. Bet tomēr)! Kaut kāds murgs, un tas ir tas, kas mani satrauc visvairāk - manā dabā nav diemžēl sevišķi izteikts runātīgums, es varu rakstīt daudz un dikti, kā te varbūt kāds būs pamanījis, bet runāt man vienkārši nesanāk ne uz pusi tik raiti un bagātīgi. Pati esmu pārsteigta, cik ļoti uztraucos, pēdējās pāris dienas pilnīgi rokas trīc un gulēt pat nevaru mierīgi - es, kam ar miegu nekad nekādos gadījumos nav bijušas problēmas. Ārprāts.

Savā būtībā tas jau nebūtu nekas ārkārtējs - kas tur liels, cilvēks uztraucas pirms eksāmeniem. Bet man ir tā, ka visu dzīvi, cik ilgi vien esmu bijusi jebkad kaut kur skolniece vai studente, esmu bijusi izcilniece, un tagad, maigi izsakoties, tas tā vairs nav, un tas ir tik nenormāli traumējoši. Ok, nu neesmu jau arī nesekmīga, bet man NE-KAD nav bijis tā, ka jācīnās par sešinieku, bet no eksāmena atbrīvojošais septītnieks vispār ir neaizsniedzams sapnis. Nu labi, tas ir fizikā, bet vienalga. Nekad! Un tas liek justies vēl trakāk, tā nepilnvērtības sajūta. Klāt pie tā stresa, kas jau defaultā ir. Kaut ātrāk pienāktu un paietu tā sesija, ak mans dies.

Viena laba lieta tomēr - atkal mācos braukt. Tik forši, izrādās, tas neaizmirstas :)  Ceļazīmes gan. Un ziemā braukt ir tik bailīgi!!!

Par svētkiem runājot

Ienāca prātā uzrakstīt, ka šodien (ienāca prātā vakar, un vakar vakardiena bija šodiena, tāpēc šodien :D ) Baibiņas, un pārsteidzošā kārtā saņēmu daudz apsveikumu no daudziem cilvēkiem, tik mīļi! Jūtos apdomāta un atcerēta.

Tad, domājot tālāk, aizdomājos par Ziemassvētkiem. Šodien (vakar, nu jūs jau sapratāt) sapakoju pirmās dāvaniņas, viņām tālu un ilgi jāceļo, sestdien izsūtīšu. Izvēlēties, iepakot un dāvināt dāvaniņas vispār ir viena no lietām, kas  mani ārkārtīgi iepriecina, un šodien saņēmu pat komplimentu, ka man ļoti labi tas padodas, konkrēti iesaiņošana, smuki un pārdomāti. 

Kaut gan vispār Ziemassvētki ne tuvu nav mani mīļākie svētki. Vairāku iemeslu dēļ, galvenokārt tāpēc, ka nav otru tik komercializētu svētku, un man šķiet diezgan pretdabiska un augstākā mērā liekulīga tā ideja, ka Ziemassvētku laikā visi pēkšņi kļūst tik labiņi, tik balti un tik pūkaini. Vēl arī tas, ka tie kā nekā ir ģimenes svētki, un man nekad nav bijusi normāla ģimene, ar ko kopā tos svinēt, pulcējoties pie izpušķotas eglītes, kurā deg smaržīgas vaska svecītes, un galdam vai lūstot no svētku labumiem... vegh. Ja Grinčs nebūtu tik nesmuks, es labprāt identificētos ar viņu. 

Labi, negācijas lai paliek kaut kur maliņā, galvenais taču, ka svētki, vai ne? Un es esmu pārliecināta, ka man dienās būs superīga ģimene, ar kuru kopā iedibināt tās visnotaļ jaukās, mazliet mietpilsoniskās, bet taču tik mīļās tradīcijas.