pirmdiena, 2025. gada 11. augusts

Par neredzamo varonību

Es šodien:

Izkrāmēju tīros traukus no trauku mašīnas

Uztaisīju brokastis

Iegāju dušā 

Nodezinficēju apavus un kastes

Noņēmu tīro veļu, ienesu iekšā un noliku vietās

Saliku mazgāties nākamo veļas kravu

Piekrāmēju un saliku mazgāties vēl vienu pilnu traukmašīnu

Pabeidzu apgriezt un mēslot zemenes

Samēsloju hortenzijas

Izbēru kompostā vakardienas nezāles

Nogriezu bojāto kabaču zaru

Izravēju nezāles kaķumētru dobē pie vīnogām 

Samaksāju rēķinus

Nosūtīju rēķinus īrniekam

Izkrāmēju tīros traukus - vēlreiz

Sāku likt nākamos netīros traukus

Izkāru veļu žāvēties

Novācu garšaugus un sīpolus zupai

Nomizoju visus kartupeļus un sarīvēju visu sieru (mini meal prep)

Uzvārīju zupu

Paēdu vakariņas

Salaboju ieplēsto krūšturi

Novācu otro kravu veļas un noliku vietās

Nolēju gatavo kombuču, noliku ledusskapī


FŪH! 


Un tas viss - ar mazuli kreisajā āķī, ar vienu brīvu roku. Nu labi, daļa no darbiņiem kamēr viņa guļ ārā ratos vai sēž man blakus kaut kur uz grīdas.

Šī bija ļoti produktīva diena. Parasti tā nav. Parasti man šitāds saraksts aizņemtu varbūt nedēļu. Tāpēc arī šis ieraksts - lai atgādinātu sev, cik daudz es varu izdarīt, kad varu, kad ir enerģija, kad nav viss par smagu. Un vēl arī tāpēc, ka šie (kā jau būtībā visi, ko ikdienā parasti dara sievietes) darbi ir tādi bezgalīgi. Nekad nebeidzas, un kad padarīti, nav arī diži pamanāmi. Bet ak tu dieniņās, cik neproporcionāli daudz spēka vajag, lai viņus izdarītu. Diendienā. Forever and ever.