Par pēdējām reizēm

Ik pa laikam iedomājos par kādu vietu, kur sen nav būts, par cilvēkiem, kuri sen nav satikti, un cenšos detaļās atcerēties, kāda bija pēdējā reize, kad biju/satiku. Un tad domās aplejos ar aukstu ūdeni - tajā brīdī es taču neapzinājos, ka tā ir pēdējā reize. Ka vairs nekad, nekad. Ar vietām, pilsētām, ēkām tas ir mazāk traģiski, jo vairākumā gadījumu tās vēl pastāv, un ir vismaz teorētiska iespēja vēl kādreiz tur nokļūt. Ar cilvēkiem gan tas imaginārais ūdens ir sevišķi auksts.

Kad atvadījos no savas omītes, dziļi sirdī zināju, ka redzu viņu dzīvu pēdējo reizi, kaut arī prāts atsacījās to pieņemt.

Šovasar kaut kad bijām ar tēti kapos. Cik tur daudz jaunu cilvēku... Netīšām atradām ģimenes drauga kapu, viņam, šķiet, nebija pat 50. Kā šodien atceros viņa sirsnīgo smaidu un smieklus, viņš bija ļoti gaišs cilvēks, zemessargs, manā pamatskolā vadīja jaunsardzi. Man šķiet, pēdējo reizi viņu satiku, kad vēl tur mācījos. Ja man toreiz kāds būtu teicis, ka tā ir pēdējā, es neticētu.

Cik gan daudz mūsu dzīvē ir tādu cilvēku. Varbūt tu viņam tikai vakar pateici "Nu čau, līdz vēlākam!". Un tikai kaut kad pēc tam sapratīsi, ka vairs nekad, nekad.