Man ļoti nepatīk staigāt pa veikaliem, tāpēc lielāko daļu savu pirkumu mēdzu veikt internetā. Pirms pāris dienām ierados izņemt pasūtījumu vienā no saimniecības preču veikaliem. Iekšā veikalā negāju, bet palūdzu ar manu pasūtījumu tikt galā informācijas centra darbiniecei. Kamēr viņa darīja savu darāmo, manu uzmanību piesaistīja kaudzīte ar "meklējam kolēģus" lapiņām, kas atradās uz letes (vai tā to sauc?...) Parasti uz šādām lapiņām raksta tikai "mēs sagaidām" un "mēs piedāvājam" tipa tekstus, bet šie bija uzrakstījuši arī stundas likmi, kas tiek solīta pēc pirmā nostrādātā mēneša.
Biju mērenā šokā.
Uz lapiņas bija rakstīts € 3.48.
Pirms nodokļu nomaksas.
Mēnesī, ja pieņem, ka darbinieks strādā pilnu slodzi, 160 stundas, tas ir € 397.52.
Cik maksā noīrēt dzīvokli Rīgā, 200, 300 eiro? Sabiedriskais transports arī droši vien izmaksā ne mazāk par 60-70, un kaut kas taču arī jāēd un jāvelk mugurā (un lupatas pie mums ir dārgākas nekā citās Eiropas valstīs)...
Es nekādā ziņā negribu izklausīties... pat nezinu, kā to nosaukt, ne ta iedomīga, ne labāka par cilvēkiem, kuri strādā par šādām "algām", bet, pieradusi katru mēnesi saņemt summu, kas rakstāma ar 4 cipariem, es reāli nespēju saprast, kā izdzīvo cilvēks, kas pelna 397 eiro mēnesī. Tu taču nevari sev atļauties pilnīgi neko! Jā, arī man ir bijuši laiki, kad strādāju praktiski bez brīvdienām, lai nopelnītu 400 latus, un tā šķita liela nauda, bet dzīvot tā visu laiku un nezināt, kā tas ir - kad ir normāla alga?... Vāks.
Nezinu, varbūt man ir "pārāk materiālistiska" nostāja vai "nauda jau dzīvē nav pati svarīgākā" - jā, nav pati svarīgākā, bet reāli IR ļoti svarīga. Skaistas lietas, kvalitatīva atpūta, kvalitatīva pārtika, sports, hobiji, rūpes par mājdzīvniekiem, ceļojumi (nemaz nerunājot par to, ka nauda ļauj dzīvot savā, nevis īrētā mājoklī, braukt ar savu mašīnu, nevis atbaidošu sabiedrisko transportu...) maksā naudu. Un, protams, arī bez tā visa var iztikt, ja ļoti vajag - iespējams, cilvēki, kas nekad to nav varējuši atļauties, iestāsta sev, ka viņiem neko no tā visa nevajag -, bet... vai tā ir pilnvērtīga dzīve? Ar uzsvaru uz "pilnvērtīga", cilvēka, nevis verga, cienīga?
Un, galu galā, pat atmetot visu iepriekšminēto un pieņemot, ka bez tā var izdzīvot - man nauda asociējas ar drošību. Es atceros tos laikus, kad nepelnīju gandrīz neko (kas zīmīgi - uzņēmums, kurā tolaik strādāju, līdzīgi kā raksta ievadā minētais, ir liels un savā nozarē viens no vadošajiem) un nemitīgo stresu. To pretīgo sajūtu, kad līdz katrai nākamajai algai katru mēnesi paliek 10 lati, kaut gan jau tā ikdienā bezmaz pārtiec tikai no kartupeļiem. Kā anekdotēs.
Protams, var jau teikt, ka tā ir katra cilvēka paša izvēle - nestudēt, neattīstīt sevi, tādējādi zaudējot iespēju strādāt augstāk kvalificētā un labāk apmaksātā darbā... Bet vienalga, arī darbs aiz letes ir darbs, arī fizisks darbs ir darbs, un jebkuram darbam vajadzētu tikt atalgotam. Un es nesaku, ka "valsts" vai "valdība" ir vainīga, nē. Es pat nezinu, kas konkrēti. Uzņēmēju alkatība un mantkārība, un necilvēcība droši vien. Jo skaidrs taču, ka priekšnieks saņem stipri vairāk par 397.52 eiro un varētu atļauties maksāt darbiniekam (kurš reāli to naudu nopelna) vairāk. Bet negrib. Un nemaksā, un darbinieki turpina vergot, jo pa lielam visi priekšnieki ir vienādi neatkarīgi no uzņēmuma vai nozares.
