Vispār, tas ir diezgan interesanti. Cepums tam, kurš šo izdomāja, jo rokraksts par cilvēku pastāsta ne mazāk kā viņa somas saturs. Redzot rokrakstu, neviļus izveidojas priekšstats par tā īpašnieku, un tam nav nekāda sakara ar grafoloģiju. Tu vienkārši kaut kā neapzināti pēkšņi ieraugi roku, kura rakstījusi rindas, kuras redzi. Un tad ieraugi arī pašu cilvēku. Tā, lūk, mēs par sevi stāstām, varbūt pat tieši par sevi neuzrakstot nevienu pašu vārdu.
Vispār žēl par divām lietām. Pirmā — skaistāko rokrakstu īpašnieki, kurus pazīstu, nav blogeri. Ar to saistīta arī otra lieta — vispār — cilvēki, kurus pazīstu, nav blogeri, līdz ar to mans stafetes kociņš kā tāds līgavas pušķis (au! Ha.) tiek mests nezināmos, tumšos plašumos. Ja kāds blogeris te ielūkojas, lūgtum — drīkstat uzskatīt, ka kociņš ir Jūsu, un turpināt šo visnotaļ jauko akciju.
