Izlēmu atskaitīties mazliet.
Tagad, kad ik dienas esmu spiesta pavadīt turpat divas stundas sabiedriskajā transportā, būtu nepiedodami šo laiku vienkārši nosēdēt, blenžot ārā pa logu. Tāpēc esmu atsākusi cītīgi lasīt - par to tad arī atskaite. Šī samērā maza, tikai 3 grāmatas, bet gan jau vēlāk būs vēl. Mans must-read saraksts ir garāks, nekā tas jebkad bijis, un (vismaz) sev dotos solījumus man ir paradums turēt.
Nora Ikstena "Dievmātes draudzene"Tā kā pirms laiciņa (tas ir, dažiem gadiem), kad tikai sāku iepazīt latviešu literatūru, Ikstenas darbi - kā romāni, tā stāsti - bija mani visvismīļākie, tad, padzirdējusi par šo darbu, pat nelasot nekādas anotācijas, tūdaļ iekļāvu savā Sarakstā. Un pēc izlasīšanas vīlusies nejūtos. Šis gan ir, kā lai saka, ārkārtīgi personiska, tomēr - tikai ceļojuma apraksts, taču jāņem vērā, ka to radījusi izcila rakstniece. Ceļojuma apraksts ar
daiļliteratūras elementiem.
Šī grāmata mani atrada īstajā laikā, jo burtiski dažas dienas pirms tās nonākšanas manās rokās es klusībā biju ieplānojusi sev ceļojumu uz Gruziju. Nu domāju un sapņoju par to vēl dedzīgāk. Man domāt, nokļūšu tur jau pēc dažiem mēnešiem. Ja viss notiks, kā paredzēts - vai tieši otrādi.
Trūmens Kapote "Gluži aukstasinīgi"
Pie šīs grāmatas mani atveda filma ar nelaiķi Philip Seymour Hoffman titullomā, Capote. Tā kā filmā uzsvars tika likts uz darba autoru un, konkrēti, īpašajām attiecībām, kas viņam izveidojās ar vienu no noziedzniekiem, tad grāmatā vairāk tika aplūkota notikumu otra puse - cietusī ģimene, tās locekļu portreti. Attiecīgi, filma lika savdabīgā veidā just līdzi slepkavam (par to arī stāsts - Kapote savam romānam deva nosaukumu In Cold Blood - un līdz pēdējam to neatklāja Perijam, kurš rakstnieku uzskatīja par savu draugu un nemitējās uzsvērt, cik cilvēcīgs un krietns, kaut arī slepkava, ir, un ka viņa pastrādātais noziegums ir paveikts jebkā, tikai ne aukstasinīgi), kamēr grāmatā viņš attēlots kā psiholoģiski ne līdz galam attīstīta būtne, kas savas iedomības un sekluma dēļ izraisa drīzāk pretīgumu, nekā līdzjūtību.Īsumā - divi izbijuši cietumnieki dodas aplaupīt turīgu lauksaimnieku, bet, neatraduši viņa mājā meklēto seifu, kuram, viņuprāt, bija jāslēpj, tūkstošiem dolāru, tie brutāli nogalina mājas īpašnieku, viņa sievu un divus bērnus, lai tiktu vaļā no lieciniekiem. Noziedznieku tālāko gaitu tēlojumi mijas ar viņu personības, sevišķi Perija Smita, sīkiem raksturojumiem. Var vērot, cik ļoti šis cilvēks uzticējies rakstniekam, jo iekļautas pat tik personīgas lietas kā, piemēram, viņa saņemtās vēstules un "dienasgrāmatas" fragmenti.
Entonijs Bērdžess "Mehāniskais apelsīns"Šis ir no tiem darbiem, kuriem pienākusi kārta tapt pārlasītiem. Pirmoreiz lasīju kaut kad ģimnāzijas laikā, un, maigi izsakoties, nebiju sajūsmā. Neatceros pat, vai maz izlasīju līdz galam, jo likās pilnīgs murgs. Pirms laiciņa kāds draugs man pajautāja, ko es domāju par šo darbu, un es izvairīgi atbildēju, ka gluži sajūsmā vis neesmu. Izlēmu pārlasīt.
Sākumā ārkārtīgi traucēja slengs, nadsat valoda, taču, sākot ar to aprast (kā nekā, krievu valoda man nav sveša), traucēt sāka līdz absurdam pretīgās vardarbības ainas. Likās jau, ka mans viedoklis par šo darbu tā arī nebūs izmainījies, līdz vienubrīd pēkšņi sapratu, par ko īsti tajā ir runa, proti, cilvēka brīvo gribu, par to, kas ir labāk - darīt ļaunu no brīvas gribas vai darīt labu tāpēc, ka tiek mākslīgi uzspiests darīt labu. No kā cilvēkam nākas atteikties (un vai tas vispār ir vajadzīgs?) sabiedrības labā. Grāmatai it kā pat ir happy end, bet tikai nosacīti - jo paliek skaidrs, ka labais, ko izvēlas centrālais tēls, patiesībā nav viņa paša izvēlēts, bet gan mākslīgi uzspiests. Un vai gan tā, dramatiskāk vai ne tik ļoti, nav ikvienam?...
Tā. Šodien uz bibliotēku, jau rezervēju nākamās :)
Bilde, bilde un bilde
