R.

Mēs gājām uz sabiedrisko no dejošanas mēģinājuma, aizlaidušās projām ātrāk, nekā bija paredzēts, gar pielijušām, spilgti nodzeltējušām kļavām, un es viņai teicu, ka parasti man neizsakāmi riebjas rudens un viss, kas ar rudeni saistīts, tomēr ir viena lieta, kas tam piemīt un ir brīnišķīga - pielijušu kļavlapu smarža, kad tās smagas un aukstas krīt zemē, sākumā negribīgi atsitoties, bet beigās alkaini pieplokot asfaltam ar katru šķiedru, ar katru dzeltenās miesas stīgu tā, ka nodabūt tās nost var vienīgi uzmanīgi nolobot, it kā tās būtu nevis stingrās un spēcīgās kļavu lapas, bet gan piekļāvīgas un mīkstas lapiņas no bērzu slotas, kas pielipušas uz pirts lāvas guļošai miesai. Šī smarža, tik spēcīga, ka vēl mazliet un varētu ar to piegrābt pilnas saujas, bet pagaidām jāiztiek vien ar pilnām plaušām, tik dziļa, ka iesniedzas ķermenī no nāsīm līdz nabai un vēl tālāk, līdz pirkstu galiņiem. Tik rūgta, ka saindē, bet varbūt tas, kurš saindē, ir rudens. Tik auksta. Neuzmācīga, kad tu pienāc tai klāt, tā tevi absorbē, tā paņem tevi savā varā, bet paej solīti nost, un tā pazūd kā nebijusi, it kā būtu izdomāta. Kā kaķis, kā sieviete.
Rudens ir zaudējumu laiks.

Bilde. Gribēju likt skaistu, spilgtu un krāsainu, bet - kā jau parasti.