Vai vēl nav par vēlu... kaut kam.

Šodien jau atkal uznāca riebīgums. Protams, skola, kas gan cits. Es skaidri apzinos, ka esmu nonākusi nepareizā vietā, nepareizā jomā. Cenšos padarīt to par savu, mācos, mēģinu, bet - lai cik ļoti pūlētos, tas vienmēr ir par maz.

Kā reiz šodien biju uzdūrusies kādam video par šo tēmu. Filma par karjeras izvēli, studentu veidota. Īpaši man iepatikās Baibas Sipenieces teiktais, viņa ļoti kaismīgi runāja par to, ka cilvēkam jāmācās un jādara tas, kas patīk un interesē, nevis tas, ko liek vai iesaka citi, "zinošāki" cilvēki. Palika tik ļoti sevis žēl, sajutos iesprostota savā bezcerībā. Jā, es esmu nelaimīga par savu izvēli, ir jau par vēlu kaut ko mainīt, un ko gan es darītu tālāk, ja tomēr saņemtos atstāt universitāti?

Jā, par to darītu tālāk. Mans mīļais pacentās, lai es justos sevišķi slikti, es neizturēju un izgāju no mājām uz brītiņu, pastaigāties, izraudāties, pabūt vienatnē un padomāt. Telefonu paņēmu līdzi, un vienā brīdī uz dullo ienāca prātā paspēlēties ar gugli. Ierakstīju what should i do with my life, nospiedu search... Un sapratu, ka patiesībā... negribu neko. Tai pašai filmiņai, kuru pieminēju, jūtūbē bija vesela kaudze komentāru, ka forša, iedvesmojoša un tā... Bet vienīgais, ko es no tās noskatīšanās ieguvu, bija ieslīgšana vēl dziļākā melanholijā. Es esmu nelaimīga, es apzinos, ka man vajadzētu dzīvē daudzas lietas mainīt, es pat zinu, kuras, bet... laikam baidos, ka pēc tam varētu būt vēl sliktāk, nezinu, ko darītu tālāk, ja tomēr saņemtos kaut ko mainīt, un patiesībā nemaz negribu darīt kaut jel ko, lai uzlabotu to, kā ir pašlaik. Nezinu, varbūt stulbi ceru, ka - nu jā, tagad ir slikti, bet vēlāk varbūt pēkšņi viss kaut kā maģiski pats no sevis nokārtosies, studijas man vairs nesagādās tādas mocības (un, kas svarīgi, mocības tās nav tāpēc, ka būtu par grūtu, nē. Mani vienkārši tas neinteresē, un es nespēju piespiest sevi iedziļināties tajā, ko daru), es atradīšu darbu savā jomā, kuru varēšu darīt ar prieku un aizrautību... kaut gan zinu, ka tā vis nebūs. Un beigās es tā arī palieku ar savu nekādību un apziņu, ka vienkārši izniekoju savu dzīvi.

Pat atpūšoties nenovirzos no kursa

Tūlīt būs beigusies sesija. Kaut gan šoreiz bija vēl daudz smagāk nekā pagājušajā semestrī, nokārtoju, kas jau nokārtots, bez sevišķiem uztraukumiem un liekas ārdīšanās. Šodienai vēl palicis javascript's mājaslapai, un tad jau tikai atrādīšana. Visu dienu jau ar to ņemos, drusciņ piekusu jau, nolēmu ieiet netā šoreiz nevis pēc materiāliem, bet tāpat vien, un uzdūros tai bildei, kas tur, apakšā. Tā teikt, pat elpu atvelku tematiski. Un man tas patīk.

Bilde - šeit.