Es taču neesmu vienīgā tāda, kam ik pa laikam uznāk mistiska trauksmes sajūta, vai ne? Kad šķiet, ka ir nokavēts kaut kāds šausmīgi svarīgs dedlains vai tūlīt jākārto izšķirošs eksāmens, jāpiedalās tiesas prāvā apsūdzētā lomā, vai arī noticis (vai tūlīt notiks) kaut kas vēl briesmīgāks... kaut gan reāli nekā no pieminētā pašlaik dzīvē nav, līdz ar to nav arī pamata satraukumam. Ne mazākā. Bet satraukums ir, turklāt ārkārtīgs. Tāds, ka rokas trīc. Tāds, ka nav iespējams mierīgi nosēdēt lekcijās, par koncentrēšanos grāmatu lasīšanai nemaz nerunājot. Nekas nelīdz, ne tējiņas, ne balderjāņi.
Ik pa laikam man uznāk tāds sviests, nez no kurienes ierodas un pēc kāda laika kaut kur tikpat mistiski arī pazūd. Varbūt es vienkārši izdomāju sev nepatikšanas, nezinu. Tagad laikam (es ceru) kārtējais šāds trauksmes periods tā kā sāk attālināties, un man parādījies noskaņojums par to (un par sevi) pajokot. Ceru gan, ka tik traki nekad nekļūs.
Bet varbūt tā ir kaut kāda psihiska slimība?... Bāc. Parasti šādos gadījumos es veicu vienkāršu internetrīsērču, bet šoreiz man tā kā mazliet bail.
Bilde.
