Romāna darbība noris no pasaules nošķirtā kalnu ciemā Ziemeļitālijā, kur dzīvo vien 42 iedzīvotāji. Kādu rītu ciema galvenajā laukumā ieauļo zirgs ar tukšām kamanām: tas ir Bepes Formento divjūgs, kurā viņš ik rītu ved tūristus izbraucienā uz Sandžūdas jeb Svētā Jūdas ciemu. Trīs ciema vīri dodas meklēt pazudušo kamanu saimnieku un tūristus. Meža klajumā, pusceļā līdz tuvākajam miestiņam, zem plānas sniega kārtiņas putenī viņi atrod 11 līķus. Kā pēcāk izrādās, ikviens no tiem ir miris gluži citādā nāvē. Turpat klajuma malā slejas milzīga egle, kuru Bepe ik gadus pārvērš ledus skulptūrā. Taču tagad ledus ir sarkans: egle pārvērtusies milzīgā asiņu karamelē.
Izmeklēšana drīz vien nonāk strupceļā un baisais notikums ciema iedzīvotāju vidū uzjundī senas traumas, konfliktus un strīdus. Lai ļaudīm palīdzētu, ciema priesterim Donam Ermētem, kuru piemeklējusi ticības krīze, līdzi dodas psihiatre Džovanna. Viena otru pārtraukdamas un turpinādamas, viņu abu balsis pamīšus veido visu grāmatas tekstu: X un Y, sievišķais un vīrišķais, zinātne un ticība, kopā cenšas saprast patiesību un meklē atbildes uz fundamentāliem eksistenciāliem jautājumiem – kas ir patiesība, kas ir labais un ļaunais.
Citēts no apollo.lv
Es nemēdzu dziedāt slavas dziesmas literāriem darbiem. Jā, man ir grāmatas, kuras patīk, kuras ir interesantas, bet nav daudz literatūras, kuras izraisa katarsi. Veronēzi 2005.gadā radītais romāns "Rāmais haoss" ir viens no šādiem darbiem, un es nešaubos, ka arī nākamais, "XY", būs. Tematika nedaudz atgādina, vismaz pēc anotācijas spriežot (cik nu daudz no tās var spriest), Džeimsa Mīka "Cilvēkmīlestības aktu", kuru gan pa īstam novērtēju tikai lasot otro un trešo reizi, un, šķiet, asinis, līķi, slepkavības nepavisam nesader ar iepriekšējā Veronēzi romāna noskaņu... bet par to vēl pāragri prātot. Jāizlasa!!!

